80 dienās apkārt Bredai!

Šovakar tā nedaudz parēķināju un, opā, esmu šeit jau 80 dienas! Daudz vai maz? Par to grūti spriest. Drusku jau iekšā ir tā sajūta, ka velk uz Latviju, bet tajā pašā laikā katru dienu ir tik daudz notikumu, sajūtu un pārmaiņu, ka rodas vēlme paildzināt šo piedzīvojumu vēl un vēl. Kas man pietrūkst visvairāk? – Laikam jau Latvijas rudens. Nav tā, ka šeit viņa nebūtu – ir, taču pietrūkst tās sajūtas, kas ir tikai Latvijā. Pietrūkst Siguldas, drēgno rītu un tējas dzeršanas manā virtuvē. Lūk tā, pavisam neapzināti esmu kļuvusi trakoti sentimentāla.

 Svētdienas riteņbrauciens.

Skats pa manu logu. Nu smuki!

Bet pieredze Bredā pievieno jaunu vērtību – smiekli un sarunas vakaros (bet jo īpaši pēc-ballīšu rītos) ar savām lieliskajām dzīvokļa biedrenēm – Annie no Bulgārijas un Liliju no Turcijas, neiztrūkstošais ritenis, kurš mani pavada visur, neizprotamie, bet mīļie aziātu kolēģi manā darba vietā un vēl un vēl. Tās mazās lietas, ko atcerēšos ar smaidu atgriežoties atpakaļ Latvijā. Laiks skrien ļooooti ātri un nepaspēšu ne attapties, kad būšu jau atpakaļ Latvijā, atceroties šo visu kā skaistu piedzīvojumu.

Bet labi, neizpaudīšos te pārāk daudz sava sentimenta uzplūdos un ķeršos pie lietas. Ko tad šeit galu galā esmu sadarījusi pēdējā pusotra mēneša laikā (jā, šajā brīdī varu ļoti atvainoties par savu slinkumu/aizņemtību, ka neesmu atvēlējusi laiku bloga rakstīšanai)? - Nu, pietiekami daudz, lai varu pāris Tavas minūtes nozagt mana bloga izlasīšanai.

Rudens Bredā.

Sākšu laikam ar to, ka esmu atradusi darbu! Nē, vispār divus! – Strādāju ķīniešu suši un grila restorānā – mazgāju traukus un izklaidēju ķīniešus ar savām latviešu dīvainībām. Tas strādā abos virzienos, īpaši brīžos, kad manā virtuvē ieskrien kāds aziāts pilnā balsī laimīgi iesaucoties – „Heeeey, dishwasheeer!” vai arī cits aziāts, kurš regulāri, ejot man garām uz saldētavu, dzied dziesmas vai runā nevienam nesaprotamā valodā. Viņi visi ir ļoti jauki, taču mēnesi nostrādājot ķīniešu restorānā saprotu, ka viņus neizprotu vēl vairāk. Bet visfantastiskākais no visiem ir mans boss, kurš regulāri pēc darba beigām man neļauj iet mājās pirms neesmu izdzērusi vismaz vienu B52 vai saki šotu. Reizēm arī vīnu, alu vai viskiju. Pirmajā darba dienā visus iepriekš minētos, gala rezultātā nākošajā dienā sekoja diezgan nelāgas paģiras. Tagad uz saki pusi pat vairs neskatos.

Savu ikdienu restorānā varētu raksturot tā – iedomājies, ka tev 3 minūšu laikā (trauku mazgājamās mašīnas darbošanās ātrums) ir jāpaspēj nomazgāt kaudze ar traukiem, ko jāsaliek uz paplātes, vēl vienu paplāti jāieliek trauku mazgājamajā mašīnā, tikpat liela kaudze jānoslauka, kā arī vēl jāskatās, lai viesmīļiem būtu, kur likt tikko atnestos traukus. Brīžiem sajūtos kā supermens virtuvē. BET laimīgais dienas moments ir darba dienas beigās, kad restorānam slēdzoties varu ēst fantastisku ķīniešu ēdienu, kā arī suši neierobežotā daudzumā. Tad arī piemirstas entās stundas, ko esmu pavadījusi virtuvē trauku un savas mūzikas (lasīt "telefona") kompānijā.

 Te ne-pa-ķeksi bilde ar Bredas foto izstādes bildēm Belcrum pludmalē, kas atrodas pilsētas centrā. Nu tāda maza hipster vieta.

 Kamēr Rīgā auksti, Bredā +24. Paveicās.

Tā kā interneta telefonā nav, izmantoju karti. Skoča daudzums un atzīmētās vietas apstiprina, ka izmantoju regulāri.

Taču, lai samaksātu par istabas īri Bredā, ar vienu darbu vien nepietiek, tādēļ paralēli, kad iznāk laiks, piestrādāju arī Call center – zvanu uz kompāniju pārstāvjiem Anglijā vai Amerikā un super jaukā balsī cenšos viņus pierunāt uz aptaujas aizpildīšanu. Uzlaboju savas spējas pārliecinošā balsī vaicāt aptaujas jautājumus par tēmām, par kurām man nav ne mazākās nojausmas – pēdējā aptauja bija par īpašiem kabeļu izbūvē un griešanai izmantojamiem rīkiem – slitting tools. Jāatzīst, ka arī angļiem lielākoties nebija ne jausmas, par ko viņiem jautāju, tādēļ saskāros arī ar atbildi – „Sleeping pills? We don’t have time for using them here.” Saskāros ar angļu pieklājīgumu pretstatā amerikāņu dusmīgajiem „Don’t call me! If I want to, I’ll call you myself!” Ir jau arī savas saulainās puses – varu neierobežoti klausīties amerikāņu automātisko atbildētāju uzgaidīšanas Mocarta skaņdarbos, kā arī īpašnieku tekstu ierakstos, kā piemēram – „I’ll call back as soon as possible.  God bless you.”

 Ne-pa-ķeksi bildes  Vol.2: 15 minūšu brauciens ar riteni no centra un esi jau Bredas nomalē. Un tur tevi pārsteidzošā kārtā mežā sagaida šie brīnumi.

 Nosaucu par sumbr-lāču-govīm. Ļooooti random.

 Viens mīļums tuvskatā.

 Vēl viens mīļums tuvskatā.

Un, klau, tā taču selfijbilde!! (Ja lasīji iepriekšējos bloga ierakstus, kā arī Islandes piedzīvojumus, tad zini, ka šī nav pirmā selfij-bilde ar govīm).

Varbūt pēc iepriekšējo rindkopu izlasīšanas domā, ka tā man šeit aiziet ikdiena, bet nēēē, laiks ballītēm (un mācībām) arī tomēr atliek. Un to šeit ir pavisam pietiekoši, nav svarīgi, kura nedēļas diena tiek svinēta, studentiem iemesls vienmēr atradīsies. Īsumā varu minēt, ka pēdējā pusotra mēneša laikā esmu paspējusi dziedāt Britnijas Spīrsas „Toxic” uz vietējā alternatīvā bāra skatuves, esmu pabijusi „Silent disco” – ballē, kur visiem apmeklētājiem tiek iedotas austiņas ar iespēju izvēlēties, kuru no dīdžejiem klausīties (diezgan īpatnēji, kad ar blakus esošo puisi dziesmas beigās attopies, ka esat dejojuši katrs pie savas mūzikas), „White party” – latviešu ‘sensation white’ versija ar tumsā spīdošajām krāsām, kā arī fantastiska helovīnballe – dīdžeji abās mājas pusēs, ugunskuri, dejojoši smurfi un vampīri. Ja mājās ierodos deviņos no rīta, tad balle tiešām ir bijusi izdevusies. Ā, nu ja, vēl jau varu pieminēt arī balli, kurā plānotās pusnakts vietā ballē ierados 4:30 no rīta. Dzirdēju, ka vakara sākumā to apmeklējuši ap 100 viesu. Man ierodoties, palikuši bija vien pieci, no kuriem divi bija latvieši.

 Silent Disco balle Bredā. Bildes apraksts- "Re, kāda es stilīga, mani pat fočē."

Gatava Helovīnballei. Nosaucu sevi par Māti Dabu ar nelielu zombija piesitienu.

Vēl varu pieminēt arī latviešu braucienu vēlēt uz Hāgu – novēlējām, satikām vēl latviešus un attapāmies plānotās pilsētas un jūras apskates vietā braucot uz Amsterdamu ballēt ar latvieti aizmugurējā bagāžniekā. Reakcija viņam izkāpjot ārā Amsterdamā, nevis Bredā vien bija to vērta. No Amsterdamas piedzīvojumiem naktī tapa viena bilde. Nu vispār jau trīš, bet tikai viena manā fotoaparātā.

 Vienīgā bilde no piedzīvojumiem naktī Amsterdamā. Te es un skulptūra. Centos radīt ļoti emocionālu noskaņu.

Ketija izrādīja pilsētas spicākos bārus. Seši priecīgi, nesen nobalsojuši latvieši.

Rīts Amsterdamā. Čāpojām cauri pilsētai ar GPS koordinātām, lai atrastu mašīnu.

Tā kā no Hāgas neko daudz izņemot Latvijas vēstniecību neizdevās redzēt, bija jābrauc atkal. Kopā ar poļu meiteni Zuzanu, nolēmām nedēļas nogalē braukt uz koncertu. Ar vēlmi ietaupīt un atrast piedzīvojumus nolēmām turp stopēt, kā arī palikt pa nakti pie nīderlandieša, kuru atradām caur Couchsurfingu. 

Piedzīvojumus sākām ar centieniem atrast pienācīgu vietu Bredas ārpusē, kur sākt stopēt, lai nokļūtu uz lielās šosejas. Atstājām riteņus pie vietējā pārtikas veikala ar cerību, ka atgriežoties Bredā tos izdosies atrast un sākām stopēt, gandrīz uz pretējo pusi, ja vien iepriekš nebūtu pajautājušas vietējās maiznīcas pārdevējām. Veiksme bija mūsu pusē un ar divām mašīnām jau pēc 1,5 stundas atradāmies Hāgas stacijas priekšpusē.  Pēc 10 minūtēm stāvējām arī solīto naktsmāju adreses priekšā, bet iekšā – ar vakariņām gaidošs nīderlandiešu puisis. Sagaidījām viņa draugus un kopā devāmies gan uz iepriekš plānoto koncertu, gan arī vēlāk atradām labākās balles pilsētā, tai skaitā 80to gadu stila balli, kur pamanījos izpildīt moonwalking un visneiedomājamākās deju kustības. Atstāju labu iespaidu par latviešiem. Piecos naktī balle nebeidzās un turpinājām ar karaokes dziedāšanu mūsu jauniegūtā nīderlandiešu drauga dzīvoklī. Žēl kaimiņu. Rītu iesākām ar krāsnī ceptiem kruasāniem, zemenēm un apelsīnu sulu (un vēl tikai pamēģini pateikt, ka Couchsurfing’s nav fantastiska lieta!!). 

Tālāk mūsu ceļi šķīrās (nīderlandiešu puisis ar puķu pušķi devās sveikt savu vecmāmiņu 80 gadu jubīlī), taču mēs devāmies pilsētas izpētē un jūras meklēšanā. Pēc tūristu cienīgas pilsēta apskates vakarpusē uzsākām stopēšanu Bredas virzienā. Šoreiz ar trīs mašīnām un trīs burvīgiem šoferiem jau pēc divām stundām atradāmies mūsu riteņu priekšā. Brīvdienas izdevušās, nu tā, ka ļooooti!

Pabūšana China town'ā - CHECK!

 Kanāli, kur vien skaties.

 Hāgas pludmale. Latviešiem neizrunājams skaņu salikums. Pilns ar suņiem un priecīgām ģimenēm.

 Un visam pa vidu divas stopētājas. Zīme tapšanas procesā, vēlāk pievienojās arī zaļie akcenti.

 Lieliskāku ceļojuma biedru kā poļu meiteni Zuzanu nevarētu vēlēties. :)

 Ha, nu man vajadzēja arī šitādu bildi, vajadzēja.

 Pff, un kur nu bez šitādas. Tā tak īstā Erasmus pieredze!

Pēdējā bilde un tad jau ķērāmies pie mašīnu ķeršanas atpakaļ uz Bredu!

Pieklājības pēc nedaudz pieminēšu arī mācības, lai tu nedomātu, ka tādas šeit neeksistē – jāmācās ir daudz un līmenis ir ļoti augsts. Arī pirmie eksāmeni jau bijuši, no kuriem vienam mācījos vairākas dienas bez apstājas. Nu tā, ka no rīta līdz vakaram. Laimīga nokārtoju (ko gan nevar teikt par 56% pārējo studentu). 

Bet vispār varu teikt, ka nīderlandiešu sistēmās var traki ļoti sapiņķerēties – esot studentam, nākas orientēties 4 portālos – viens atzīmēm, otrs materiāliem, trešais lekciju grafikam, ceturtais vēl kaut kam citam. Tā nu ir lieta, kas nīderlandiešiem patīk – noteikumi un sistēmas. Visam jābūt sakārtotam un īstajās vietās. Arī tik vienkārša procesa ka DigID numura (elektroniskā paraksta) iegūšana sastāv no datu ievadīšanas, epasta apstiprināšanas, īsziņā saņemtā koda ievadīšanas, apstiprinājuma vēstules (pa pastu) sagaidīšanas, atkārtotas saņemtā koda ievadīšanas. Un tad, ja paveicas, beidzot tiec pie gaidītā. Pasta pakalpojumus nīderlandieši ir ļooooti iecienījuši. Divu mēnesu laikā vien esmu saņēmusi vairāk vēstules, kā gada laikā Latvijā. Glaimojoši.

Kamēr vēl neesat aizmiguši, varu īsumā pastāstīt arī par ikdienas dzīvi mūsu dzīvoklī – papildus kofī-šopa eksistencei un savādajiem kaimiņiem, esam ieguvušas arī jaunu dzīvokļa iemītnieku – kaķi, kurš gan nāk un iet, kad vien pats vēlas (tā jau laikam viņi visi dara, vai ne?). Vēl pieminami ir arī veidi, kā uzsildam dzīvokli - ja paliek pavisam auksti (jo tāda lieta kā apkures pieslēgšana novembrī šeit ir pārāk ekskluzīva) – vārām ūdeni katlos, kamēr virtuve sasilst, izmantojam fēnu, vai arī atstājam dušu atvērtu uz 10 minūtēm. Īpatnēja ir arī interneta medīšana (tas mums tāpat kā kaķis – nāk un iet, kad vien vēlas) – pārsvarā to uztver tikai virtuvē, īpaši vienā punktā uz grīdas virtuves vidū. Pavisam normāls skats atnākot mājās – mana bulgāriešu istabas biedrene sēž uz spilveniem virtuves vidū, ēd vakariņas un mācās. Mēs pielāgojamies.

 Mūsu jaunais kaķis Semijs noķerts mulsā skatienā vistas virzienā. Bredas kaķiem piena produkti negaršo, viņi priekšroku dod gaļas izstrādājumiem.

Šajā bildē man vēl tas kaķis likās interesants. Tagad pāreju uz ignorēšanas attiecību fāzi. Lai kaķi labāk tomēr paliek gifos un man tuvumā nenāk. Palieku uzticīga suņiem.

Nu ja, nedudz aizrāvos, laikam nākošreiz jāraksta nedaudz regulārāk, citādāk pārāk daudz stāstāmā. Ceru, ka kaut drusciņ radīju savu Nīderlandes sajūtu. Un vispār gribēju pateikt, ka pavisam iespējams jau decembra vidū uzradīšos Latvijā. Tā ka – visdrīzāk tiekamies Ezītī, ja vien nepaspēšu uzrakstīt vēl vienu nejēgā garu bloga ierakstu. 

Čau!

Par putniem un meklējumiem

Čau, čau!

Nīderlande mani ir nedaudz aizrāvusi/ierāvusi, tādēļ arī tik ilgi neko neesmu rakstījusi.

Kas ir mainījies pa šo laiku? – Āh, daudz! Sākot jau ar faktu, ka vairs neklaiņoju pa Bredu no vienas vietas uz otru, jo man beidzot ir pašai sava istaba! Dzīvoklis atrodas pašā centrā, dalu to ar vēl divām meitenēm. Atrašanās vieta ir fantastiska, bet pats dzīvoklis – katra diena pārsteigumu pilna! Sākot jau ar to, kā es vispār pie dzīvesvietas tiku  - zvans no draudzenes ceturtdienas rītā ar vārdiem, lai pēc iespējas ātrāk steidzos uz Housing Agency, kur iespējams esot viena brīva istaba. Nonākot aģentūrā un uzzinot, ka uz dzīvokli kandidē jau cita meitene, uz aģenta jautājumu, vai vietu jau esmu redzējusi un esmu gatava parakstīt kontraktu, tikai piekrītoši māju ar galvu. Nākošajā mirklī tādā pašā garā turpināju atbildēt uz aģenta pieņēmumu, ka dzīvokli devos apskatīt kopā ar viņa kolēģi. Trešdienā. Tā nu ar diezgan azrautīgu galvas māšanu 15 minūšu laikā, noceļot istabu citai studentei, tiku pie savas istabas. Bredā savi likumi.

Te nu arī mana istaba - volā! Pašai savai divstāvīgā gulta, jācer, ka vienā jaukā dienā nepamodīšos uz grīdas ar lielām galvassapēm.

Saulains svētdienas rīts hipsterbildes ietvaros no mūsu "teras-kāpnem"

Bet pats dzīvoklis? Ou, nu viņš ir tik tiešām ĪPAŠS, ja ne interesants. Dzīvokļa izīrētājs ir bagāts marokānis, kuram pieder arī coffee-shops blakus durvīs, apakšējā stāvā dzīvo vēl viens marokānis, kurš pirmās divas nedēļas regulāri izmantoju mūsu dušu (viņaprāt, iemesls, ka viņš joprojām labo savu dušu šķita pietiekoši labs). Arī durvju atslēgas vēl neesam ieguvušas, jo jāgaida, kamēr īpašnieks atgriezīsies no Spānijas, kā arī trešajā dienā uzzināju, ka bēniņos, aiz slēgtajām durvīm, dzīvo vēl viens kungs gados. Diezgan lādzīgs, taču, lai viņš nonāktu savā dzīvoklī, viņam jāiet cauri mūsējam. Arī aģentūras darbinieki par so mazo faktu nebija informēti.

Te nu arī mūsu teras-kāpnes. Patiesībā jau ugunsdzēsības kāpnes uz kuram var nonakt izkapjot pa virtuves logu. Diezgan ekskluzīvi.

Skats pa manu logu. Pilsētas romantika. 

Jā, katru dienu mani sagaida jauni pārsteigumi. Jāpiemin arī to, ka ierodoties šeit pirmo reizi, radās iespaids, ka vieta stāvējusi tukša vismaz pāris mēnešu, par to liecināja arī dažas pazīmes, ka istabas biedrenes istaba tikusi izmantota kā papildus coffee-shopa telpas.
Pirmās 5 stundas savā jaunajā mājvietā pavadīju tīrot. BET ir tik ļoti labi būt pašai savā istabā, ar visām mantām vienuviet. Kā arī mums ir fantastiskas ugunsdzēsības kāpnes, kuras var izmantot kā terasi ar burvīgu skatu uz vecpilsētas pusi. Pirms pāris dienām ievācās arī meitene no Turcijas un šodien ievāksies dzīvokļa biedrene no Bulgārijas. Tā nu mēs te trijatā (plus kungs augšstāvā) dzīvosim.

Kas vēl jauns? Bredā notiek tik tiešām ļoooti daudz pasākumu, pa šo laiku esmu paspējusi apmeklēt arī divus mūzikas festivālus – HBO Intro Fest un Breda Pop Barst festival. Pirmais – vienu dienu ilgs festivāls studentiem no visas Nīderlandes pašā centrā ar vairākām skatuvēm, un dj’iem. Kas tad tur, tikai 20’000 studentu vecpilsētas ielās. Taču otrs festivāls – divu dienu garumā Bredas centrālajā parkā. Visdažādākā mūzika un visdažādākā publika.

Bez festivāliem Bredā ir vēl daudz, daudz balles – sākot ar otrdienām, internacionālajiem vakariem studentu bārā un tad turpinot ar trešdienām, ceturtdienām un tā līdz pat svētdienai. Vecpilsētas ielas naktīs ir vienmēr pilnas, pat nezinu, no kurienes visi ballētāji uzrodas. Kopumā 122 bāri.

Barbekjū balle bez barbekjū. BET ar diviem ēdieniem UN desertu.

Bet pieminot pirmās trīs nedēļas homeless studenta statusā, varu teikt tikai to, ka studenti Bredā ir patiešām lieliski un atļaus palikt pie viņiem pāris dienas, pat ja tevi satikuši tikai vienreiz. Tā nu paspēju dzīvot gan divreiz pie nīderlandietes, ar ko iepazinos caur CouchSurfing, pie brazīļu meitenes un puiša, vācietes, latvietēm, kā arī pie citas vācietes.

Ar brazīļiem taisam lifta-selfijus pirms lielās balles centrā

Vēl paspēju studiju projekta ietvaros apmeklēt Harderwijkas Delfināriju. Ir vērts redzēt, kā jūras lauvas ar zobenu mutē tēlo pirātus. Smējos 30 minūšu ietvaros no izrādes sākumam līdz pat beigām. Un, protams, vēl daudz, daudz delfīnu, haizivju un raju, kurām vari pieskarties cik vien vēlies utt. Normāls delfinārijs.

Jūras lauvas traki mīlīgas.

Un te izrāde ar pirātiem.

Bet pati Breda? - Pavisam noteikti īpaša pilsēta, vismaz man. Vistas un truši parkos, čilīgie bredieši, ceļojošās ērģeles un vēl daudz mazu, jauku detaļu man visapkārt.

Ceļojošās ērģeles - darbojas pašas ar gaisa spiediena spēku un milzonīgām nošu grāmatām.

Saulaina diena centrā.

Parki, parki, parki.. Tie ir tiešām visur!

Vistas, kas nāk ar tevi draudzēties..

...un uzbrukt tavām vīnogām.

Un burbuļ-puisis.

Tā nu man te iet. Pašlaik no dzīvokļa meklējumiem esmu pārgājusi uz darba meklējumiem, jo īre tomēr jāmaksā un ar Erasmus stipendiju nu galīgi nepietiek. Nav jau arī nemaz tik viegli, kā liekas pēc bildēm. Arī man ir skumīgākas dienas, bet kopumā - tas ir tik ļoti, ļoti to vērts!
Breda aizrauj!

Bučas, čau!

Ar somām uz Nīderlandi!

Čau, čau!

Mani piedzīvojumi turpinās un tā nu, ar mazu pārtraukumu Latvijā, no Islandes esmu nonākusi Nīderlandē, studentu pilsētā pie pašas Beļģijas robežas – Bredā. Ar domu, ka šoreiz jau nu gan braukšu uz kādu mazāk lietainu un vējainu vietu. Nu ja, mans plāns laikam neizdevās.

Kāpēc? – Ierados Nīderlandē, lai 5 mēnešus studētu International Leisure Managment programmu Erasmus apmaiņas programmas ietvaros. Tā nu ir – ja vienreiz esi pavadījis ārzemēs vairāk kā divus mēnešus, tad ceļošanas bumu visdrīzāk jau esi saķēris un pēc pāris mēnešiem pavadītiem Latvijā domas jau atkal skrien uz citu vietu, uz citiem piedzīvojumiem.

Lai nebūtu katram jāstāsta, ko es te daru un kāpēc es te esmu, – volā – uztapa šis blogs! Tad nu lasi un priecājies! Šodien aprit tieši 13 dienas, kopš esmu Bredā. Nekas daudz jau nav, bet neliels priekšstats par Bredu ir izveidojies. Tad nu ar pāris savām atziņām, kas radušās šo 2 nedēļu laikā, padalīšos arī šeit:

Pirmkārt – Nīderlandes laikapstākļi ir gandrīz tikpat neparedzami kā Islandes. Ejot ārā no mājas pavisam noteikti jānodrošinās gan ar lietusmēteli, gan papildus jaku. Ja nu gadās kāda silta un saulaina diena, tad visi dodas ārā ķert sauli, vai arī bauda to no saviem balkoniņiem, kuros izvietots viss saules netraucētai baudīšanai.

Otrkārt – jā, nīderlandiešu labākais draugs tik tiešām ir ritenis. Tas tiek ņemts līdzi visur – uz augstskolu, darbu, veikalu, pat ballēties uz vecpilsētu. Arī braukšanu ne tik skaidros apstākļos vietējie ir lieliski iemācījušies.

Arī es tiku pie sava riteņa salīdzinoši pieklājīgā bodē šķērsielas galā. Visticamāk gan tāpat tas bija zagts. Bredā, starp citu, riteņu zagšanai ir cita vērtību sistēma. Ja vien tev nav slinkums, arī pats vari iegādāties lielās knaibles un iegūt jaunu hobiju vaļas brīžiem. Tā nu tas ir, tāpēc pērkot riteni jāievēro princips – jo vecāks un sarūsējošāks, jo labāk.

Ja nu vēl plāno Bredā iegādāties riteni, nevis to, tā teikt, aizņemties, pastāv iespēja arī parkā atrast diezgan īpatnēju kompāniju, kurai pasakot maģisko frāzi „Do you know where to get cheap bikes?”, pēc pāris stundām jau savā īpašumā vari iegūt riteni par 10-20 eur. Atslēgas vārds ir „cheap”, jo šeit jau neviens nezog. Tikai aizņemas.


Mans jaunais ričāgs. Trakoti čīkst, bet mīļš gan.

Treškārt – nīderlandieši ir ļoti jauka nācija, izpalīdzīgi un angļu valodu pārzin ļoti labā līmenī. Ja stāvēsi krustojuma malā un centīsies saprast, kur kartei gals un kur mala, kāds noteikti pieies klāt palīdzēt. Ja stāvēsi ceļa malā un ar roku cītīgi sitīsi pa sava riteņa sēdekli, kurš spītīgi cenšas sagriezties 90 grādu leņķī uz aizmuguri, arī tad pavisam drīz pienāks klāt onkulis un, pat nepārzinot angļu valodu, izpalīdzīgi, bez jautājumiem palīdzēs sist. Nu, tā jau ir, nīderlandieši čilo. Ar zāli vai bez, viņi vienkārši priecājas par dzīvi.

Ceturtkārt –ja brauksi uz Bredu ar domu – „Nu, lūk, tagad satikšu daudz ārzemniekus un nevienu pašu latvieti” , tad labāk dodies uz citu pilsētu. Latviešu te ir daudz, ļoti daudz. Varu minēt, ka iestādījums KFC (Kentucky Fried Chicken) būtu jāpārsauc par Latvian Fried Chicken, ņemot vērā tajā strādājošo latviešu pārsvaru. Latviešu studenti laimīgi šo godu nodod viens otram.

Tā nu arī mana pirmā nedēļa pagāja latviešu tautības pārstāvju vairākumā – devāmies ezera meklēšanas ekspedīcijā, spēlējām frisbiju un taisījām mājas ballītes. Pa jauko.Protams, brīžiem pagadījās arī pa kādam nīderlandietim vai ķīnietim, kas iejucis mūsu kompānijā, bet tas jau bija eksluzīvi. Astoņi latvieši un viens ķīnietis.

Vēl viens novērojums – dabas tuvums. Pa visu pilsētu ir daudz, daudz parku, kuros vari doties atpūsties. Visās vietās var sastapt arī visdažādākos putnus, pat centrālajā parkā, kur apkārt, priecādamies par dzīvi, skraida vistas, gaiļi, mazie cālēni un truši. Pirmo reizi ieraugot trušus vainoju iepriekšējās dienas balli vecpilsētā, bet, pēc brīža ieraugot arī vistas ar cālēniem, sapratu, ka tā ir tikai vēl viena nīderlandiešu dīvainība. Joprojām aktuāls paliek jautājums, kur paliek vistu olas.

Runājot par augstskolu – šodien bija tikai pirmā diena ar lekcijām, tāpēc neko daudz vēl nevaru spriest, bet kopumā mācību pieeja man tiešām patīk – brīvas attiecības ar pasniedzējiem, radoša vide un mūsdienīgas mācību metodes. Arī pati mācību ēka ir iekārtota džungļu stilā ar liānām, foto tapetēm, tualetēm rojālajā stilā un mūziku foajē.

Un, protams, pati studentu dzīve – drusku iepazināmies ar to jau pirmajā nedēļā. Piedalījos Pub Crawl – viena nakts, vairāki bāri, balts tkrekls, kurš tiek aprakstīts no visām pusēm -, kā arī nākošajā dienā piedalījāmies studentu organizācijas KOMPASS rīkotajā ekskursijā pa pilsētu. No jēdziena „ekskursija” gan tur nekā daudz nebija – sadalījāmies komandās un katrai komandai tika doti dažādi uzdevumi, ko jāizpilda, – tad nu rezultātā skrējām īru bārā ar tekstu „Kiss me, I’m Irish!”, rīkojām speed-dating bārā, ķērām vistas, kas skraidīja pa parku, apmīļojām policistus, taisījām beer challenge, dejojām lap dance tikko satiktiem puišiem un vēl un vēl.. Vai es jau minēju, ka tas bija dienas vidū?


Orientēšanās spēle pa pilsētu Taisam cilvēku piramīdu drusku netradicionālākā izpratnē.


Selfijs ar kanālu.


Apmīļojam policistu. Īstais bija pārlieku naidīgi noskaņots.

Runājot par manu mīļāko tēmu – dzīves vietu – to joprojām nav izdevies atrast. Cenas ir ļoti augstas, gribētāju pārāk daudz un visam pa virsu nāk vēl dažādi ierobežojumi ārzemju studentiem. Tādu kā es, kuri joprojām nav atraduši, kur dzīvot ir ļoooti daudz, un ne jau tādēļ, ka viņi pietiekoši nemeklētu. Mājas lapas un sludinājumi man rādās jau sapņos. Līdz šim Bredā esmu dzīvojusi gan caur Couchsurfingu, gan, pašlaik, palieku pie latviešu meitenēm. Pāris varianti pašlaik ir, tāpēc ļoooti ceru, ka tuvākajās dienās pie istabas tikšu.

Un šodienu -1.septembri - pavadīju pavisam neierasti - braucu uz Bredas nomales pļavām, lai atrastu vairākus geokečinga slēpņus, taisīju selfijus ar govīm, salasīju kukurūzas nūjiņas, ko vēlāk mājās centīšos arī uzvārīt un pavisam nejauši nonācu citā pilsētā.

Tā nu man te pašlaik iet – katra diena pilnīgi savādāka! Bet kopumā - Breda laikam ir manējā. Manējā pilsēta. :)

Te nu arī pāris bildes:

Nīderlandiešiem ir īpatnēja gaume attiecībā uz pieminekļiem.

Gotiņas.

Un es ar gotiņām.

Lielā baznīca pilsētas centrā. Tik tiešām liela un iespaidīga.

Jauniņo iesvētīšanas pasākums.

Ar latviešiem devāmies meklēt ezeru. Atradām. :)

Atā!